Pavisam iespējams, ka vecrōzā pludmales ir tikai manas iedomas. Un cenšanās atsaukt bērnības brīvdienu garšu- muļķīga laika šķiešana. Bet tieši tā un arī citādāk, es atļaujos skatīties šodienā, rītdienā un aiz parītdienā. Ar vakardienām es daudz nekrāmējos. Saka, ka dzīva jau esot tikai tagadne. Uz šīs zemes esmu sadzīvojusi jau 25 gadus. Mācos Latvijas Mākslas Akadēmijā. Rit mans pēdējais maģistrantūras gads. Studēju stikla mākslu, gleznoju un fotografēju. Šobrīd pusgadu dzīvoju un mācos Čehijā. Sanāk tādi intensīvie iepazīšanās kursi pašam ar sevi. Būšana ārpus komfortiņa jau vienmēr izmazgā tās acis. Un tomēr visvērtīgākā sastapšanās manā dzīvē- sastapšanās ar Dievu. Mūžības vērtība.
Savos darbos man ir svarīgs godīgums. Bet vispār jau mākslā ir grūti sameloties- kāds saturs, tādi darbi.
Citiem un sev novēlu- mīlēt daudz un aizelsties no priekiem. (:
Darba nosaukums: „ JŪRA
UN MEŽS”
Manai vecmammai bija burvīgs binoklis- smalks, miniatūrisks un bezgala
neaizsniedzams. Viņa to atļāva izmantot tikai reizēs, kad gājam uz cirku. Cirks
mani neaizrāva, bet ļoti spilgti atminos sajūsmu, ka ielūkojoties divos
stikliņos, varēja pietuvināt realitāti un radīt ilūziju, ka no šejienes esmu
pārcelta uz turieni. Savā dzīvē ļoti bieži vēlos pārcelt sevi tuvāk mežam un
jūrai, vietām, kur visātrāk restartējos un atgūstu spēkus.
PAŠPORTRETS
Trauslais un biklais
ziloņa skūpsts uz manām lūpām ir kā atvadīšanās. Kā atbrīvošanās un reizē
apzināšanās, ka viss, ko esmu piedzīvojusi, vienmēr būs man līdzās. Laiks to
var padarīt gaisīgāku un gandrīz nemanāmu, tomēr vienmēr klāt esošu, jo nekas
nekur nepazūd.
Darba nosaukums: „NEIEDERĪGI DERĪGAIS”
0 komentāri:
Ierakstīt komentāru